Bioloģijas stunda Preiļu Galvenajā bibliotēkā.
Šī gada 9. oktobrī 8. klašu skolēni kopā ar skolotājām Dignu Prodnieci un Ievu Babri piedalījās bioloģijas stundā, kas notika Preiļu Galvenajā bibliotēkā. Tajā iesaistījās mednieku kolektīva „Meža avotiņi” mednieki Pēteris Šņepsts un Māris Melderis. Bioloģijas stundu un prezentāciju par Latvijas aizsargājamajiem dzīvniekiem vadīja Ina Rusiņa.
4. oktobrī tiek svinēta Pasaules dzīvnieku aizsardzības diena. Pirmo reizi Pasaules dzīvnieku aizsardzības dienu sāka atzīmēt 1931.gadā Florencē, kad grupa ekologu vērsa uzmanību uz izzūdošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzības nepieciešamību. Mūsdienās dzīvnieku aizsardzības ideja ir paplašinājusies uz visiem dzīvniekiem - pašlaik Pasaules dzīvnieku aizsardzības dienā runā par jebkura veida un sugas dzīvnieku problēmjautājumiem.
Bibliotekāre Ina Rusiņa stāstīja un rādīja prezentāciju par Latvijas aizsargājamajiem dzīvniekiem. No prezentācijas atceros daudzus dzīvniekus, par kuriem nebiju dzirdējusi, bet lielākoties dzīvnieki bija pazīstami. No abinieku grupas varu minēt (sarkano ugunskrupi un citus krupjus), rāpuļi- gludenā čūska, putni- pupuķis un zaļā vārna, bet no zīdītājiem atmiņā palikuši- sermulis, lācis un sikspārnis. Bibliotēkā bija izveidota arī grāmatu izstāde par aizsargājamajiem dzīvniekiem Latvijā.
Pēteris un Māris mums pastāstīja par medīšanu, dzīvniekiem un protams par medniekiem. Dažas no stāstītajām lietām bija zināmas, bet tas netraucēja ar interesi klausīties interesantajā, aizraujošajā stāstījumā.
Uzzināju interesantas lietas par medību plusiem un mīnusiem. Kā plusus varu minēt-mednieki ir meža „sanitāri”, jo to darot, viņi palīdz veidot stipru populāciju. Vēl viens pluss- mednieki aizsargā zemniekus no tā, ka dzīvnieki varētu veikt postījumus. Un, protams, mednieki iegūst gaļu.
Mednieki pastāstīja arī par trofejām un izbāzeņiem. Tos taisa arī Latvijā, bet tas ir diezgan dārgi. Lētāk tos gatavot ārzemēs. Trofeja medniekam ir kā medaļa, kā apliecinājums, ka mednieks nomedījis ko varenu un lielu trofeju vērtē pēc ragu veida un lieluma, pēc vidukļa apkārtmēra, lieluma un svara.
Māris un Pēteris stāstīja interesantus medību stāstus un kuriozus. Viens no lielākajiem ieguvumiem ir nomedīt vilku. Māris no savas pieredzes stāstīja, ka savvaļā nav redzējis pieaugušu lūsi, jo tie ir ļoti bailīgi, savukārt lūša pēcnācēji nav tik bailīgi. Par mednieku viņš kļuvis tāpēc, ka viņa ģimenes vīrieši jau vairākās paaudzēs bijuši labi mednieki un viņam jau kopš mazotnes paticis doties medībās. Par medīšanu viņš ir mācījies ari no Pētera. Pēteris Šņepsts pastāstīja par šaujamo dzīvnieku limitu, kas notiek, ja to pārsniedz, kur griezties, kam zvanīt. Viņi stāstīja arī par meža dzīvnieku ieradumiem, īpašībām.
Mani pārsteidza fakts, ka mūsu vecumā arī varam doties medībās, protams bez ieroča. Mēs varam piedalīties dzinējmedībās. Bet, lai kļūtu par īstu mednieku, jāiziet vairākas apmācības, jānoliek eksāmens gan šaušanā, gan teorijā.
Pasākuma laikā uzzināju daudz ko jaunu un pārsteidzošu. Mani ļoti iepriecināja šī stunda un tas, ar kādu sajūsmu pārrunājām gūtos iespaidus. Manuprāt, šādas stundas varētu notikt biežāk. Iespaidojoties no visas jauniegūtās informācijas, aprunājos arī ar savu tēti, kurš ir mednieks kolektīvā „Atpūta-98”. Viņš man palīdzēja līdz galam izprast medību norisi, zīmējot shēmas un padaloties ar kurioziem un pieredzi.
4. oktobrī tiek svinēta Pasaules dzīvnieku aizsardzības diena. Pirmo reizi Pasaules dzīvnieku aizsardzības dienu sāka atzīmēt 1931.gadā Florencē, kad grupa ekologu vērsa uzmanību uz izzūdošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzības nepieciešamību. Mūsdienās dzīvnieku aizsardzības ideja ir paplašinājusies uz visiem dzīvniekiem - pašlaik Pasaules dzīvnieku aizsardzības dienā runā par jebkura veida un sugas dzīvnieku problēmjautājumiem.
Bibliotekāre Ina Rusiņa stāstīja un rādīja prezentāciju par Latvijas aizsargājamajiem dzīvniekiem. No prezentācijas atceros daudzus dzīvniekus, par kuriem nebiju dzirdējusi, bet lielākoties dzīvnieki bija pazīstami. No abinieku grupas varu minēt (sarkano ugunskrupi un citus krupjus), rāpuļi- gludenā čūska, putni- pupuķis un zaļā vārna, bet no zīdītājiem atmiņā palikuši- sermulis, lācis un sikspārnis. Bibliotēkā bija izveidota arī grāmatu izstāde par aizsargājamajiem dzīvniekiem Latvijā.
Pēteris un Māris mums pastāstīja par medīšanu, dzīvniekiem un protams par medniekiem. Dažas no stāstītajām lietām bija zināmas, bet tas netraucēja ar interesi klausīties interesantajā, aizraujošajā stāstījumā.
Uzzināju interesantas lietas par medību plusiem un mīnusiem. Kā plusus varu minēt-mednieki ir meža „sanitāri”, jo to darot, viņi palīdz veidot stipru populāciju. Vēl viens pluss- mednieki aizsargā zemniekus no tā, ka dzīvnieki varētu veikt postījumus. Un, protams, mednieki iegūst gaļu.
Mednieki pastāstīja arī par trofejām un izbāzeņiem. Tos taisa arī Latvijā, bet tas ir diezgan dārgi. Lētāk tos gatavot ārzemēs. Trofeja medniekam ir kā medaļa, kā apliecinājums, ka mednieks nomedījis ko varenu un lielu trofeju vērtē pēc ragu veida un lieluma, pēc vidukļa apkārtmēra, lieluma un svara.
Māris un Pēteris stāstīja interesantus medību stāstus un kuriozus. Viens no lielākajiem ieguvumiem ir nomedīt vilku. Māris no savas pieredzes stāstīja, ka savvaļā nav redzējis pieaugušu lūsi, jo tie ir ļoti bailīgi, savukārt lūša pēcnācēji nav tik bailīgi. Par mednieku viņš kļuvis tāpēc, ka viņa ģimenes vīrieši jau vairākās paaudzēs bijuši labi mednieki un viņam jau kopš mazotnes paticis doties medībās. Par medīšanu viņš ir mācījies ari no Pētera. Pēteris Šņepsts pastāstīja par šaujamo dzīvnieku limitu, kas notiek, ja to pārsniedz, kur griezties, kam zvanīt. Viņi stāstīja arī par meža dzīvnieku ieradumiem, īpašībām.
Mani pārsteidza fakts, ka mūsu vecumā arī varam doties medībās, protams bez ieroča. Mēs varam piedalīties dzinējmedībās. Bet, lai kļūtu par īstu mednieku, jāiziet vairākas apmācības, jānoliek eksāmens gan šaušanā, gan teorijā.
Pasākuma laikā uzzināju daudz ko jaunu un pārsteidzošu. Mani ļoti iepriecināja šī stunda un tas, ar kādu sajūsmu pārrunājām gūtos iespaidus. Manuprāt, šādas stundas varētu notikt biežāk. Iespaidojoties no visas jauniegūtās informācijas, aprunājos arī ar savu tēti, kurš ir mednieks kolektīvā „Atpūta-98”. Viņš man palīdzēja līdz galam izprast medību norisi, zīmējot shēmas un padaloties ar kurioziem un pieredzi.
Anete Haritonova, 8.c
